| |
7dienas dzejoļi
Pavasara dzejoļi
Vēl
aizvien tepat
(2001
2002)
*****
Viegls reibonis pāri manai galvai.
Viegls plīvurs mani pārsedz.
Viss tik viegls, tik viegls.
Guļot kājām gaisā zaļā zālē
Debesis šķiet zilākas un bālē
Krāsu jūklis pāri manai galvai veļas
Un es pa vidu tam un smeju
Varavīksnes plīvurs nosedz mani
Vieglais reibonis
Apkārt varavīksnei manai
Dzirdu sasaucamies vieglu dunu
Tā nāk no maniem asinsvadiem
Apkārt varavīksnei viegls melns aplis
Mana acs
Es pa vidu melna zīlīte
Tumsā ieplešas un gaismā sarūk
Silta siltumā un auksta salā
Mana acs
Viegls reibonis pāri manai galvai
Īsais sapnis pāris sekundes
Es acs zīlīte to uztvēru kā gadu
Mana varavīksnene pat nepamanīja
Mana acs
Mana acs kājām gaisā zaļā zālē
Veras debesīs, kas zilas ir un bālē
Manai acij reibonis skrien pāri
Man
*****
Sirds sitas vieglā sirds ritmā
Tuk tuk
Tuk tuk
Asinis riņķo cauri manām dzīslām
Sirds neļauj apstāties
Tā dzen un dzen
Tā nepakļaujas
Tai pretī nestāsies neviens.
Sirds visus uzvarēs un savu panāks
Asinis uz priekšu dzīs
Sirds sitas vieglā sirds ritmā
Tuk tuk
Tuk tuk
Tā komandē mani
Skrien, lēc, ej, stāvi, mī
Mjā
sirds ir vagars
Pavēlēt mī
sirds nedrīkst
Bet viņa to dara
Jo arī viņa mī
Un viņa neļauj nemī
Nu labi
Mīlēt
*****
Asara kā siekala norit pār manu zodu
Izraisa manī dziļu pretīgumu
Tāpēc jau arī tas salīdzinājums ar siekalu
Gļotaini pretīga padarīšana
Kāpēc tā asara tā siekalojas
Man pretīgi to pat atcerēties
Siekalainā asara
Šķeļ mani kā barību
Asara jau atkal rit pār manu vaigu
Kā negribas man to pat atcerēties
Tā gļotainā asara-siekala
Asara
*****
Lietus līst manā rožu dārzā
Sarkanā roze spēji uzplaukst
Samtaini košsārti ziedi
Tumši rozā
Rozā roze kļūst bāla
Blakus tai uzplauka samts
Roze nobāl baltāka par balto rozi
Baltā roze novīta jau sen
Kad uzplauka rozā roze
Sarkanā roze malko lietu
Tās pumpuri piebriest ar sulīgu sarkanumu
Sarkans samts, sarkana asins
Sarkana kaisle
Tumšsarkana roze plaukst
Lietus lija manā rožu dārzā
Dziesma par romantiku
Sēdēju es uz tā lielā akmens
Skatījos ka tā un tā
Vakars
Kas gan cits ja ne vakars
Romantiskākā dienas daļa
Diena mirst- tur tas skaistums
Nāve romantika
Kaut vai tie paši Romeo un Džuljeta
Šekspīrs atklāja mīlestības noslēpumu
Kas mīl tas mirst
Pašnāvnieki gatavie!
Nu vārdu trūkst!
Bet mīlestība
Gaisma pār visu
Tas nav vakars
Tas ir rīts
Tā ir sākums
Re, kur romantika pazuda
*****
Balti putekļi virmo gaisā
Gaiss balts
Balts sauciens skan
Tāpēc gaiss balts
Tas jau tikai sauciens
Balts sauciens
Baltas smaržas virmo gaisā
Viss svaigs un spirgts
Caur aizvērtām acīm redzu-
Gaiss balts
Tīrs un svaigs
Vāks!
*****
Pavasaris
Tik daudz šis vārds ir teikts
Ka to dzirdot vien
Gribas vemt.
Nodeldē tik to pavasari
Apdziediet tālāk zaļās pļavas
Skanīgās atskaņas liekat bezjēgā
Lai jau
Ko gan pavasaris tagad domā
Viņš niknojas uz mani vai uz tiem
Tiem kas viņa vārdu zākā (tieši zākā)
Eh, tādus jābāž tikai zārkā.
*****
Es viena laika vidū.
Nekā vairs nav
Esmu tikai es
Viena skaņa
Atbalss atskan man visapkārt
Nu tā jau notiek
Kad esi viena laika vidū.
*****
Viss kluss
Ne skaņas
Ne tumsas
Ne gaismas
Viss kluss.
Viss kluss
Nekā nav
Pat klusuma nav
Viss kluss
Viss kluss
Ne skaņas
Ne krāsas
Viss kluss
Sapnis
*****
Bailes lido
Bailes mūk
Bailes lido
Bailes nāk
Bailes runā
Baiļu balsī
Bailes lido
Bailīgi
Baiļu bū
Bailes nobīstas
Bailes lido
Bailes mūk
Bailes baidās
*****
Veca metāla skārdene
Veca colas bundža
Pretīgums
Veca grabaža
Uz ielas mētājas
Riebīgi
Pārlasīta avīze
Apsedzies bomzis
Ziņas vecas.
*****
Īss s
Tikai pa divi s
Vārdā īss
Kluss
Divi s
Čukstošs vārds
Kluss vienmēr čukst
Atkal s
Vārdā čukstošs
Ir arī š
Īss, nekas nav īss
Pat s
*****
Nav manā stilā
Šitā sēdēt
Un spēlēt
Vienu un to pašu
No gala un gala
Spēlēt
Nav manā stilā
Vispār sēdēt
Drīzāk gulēt
Ne spēlēt
Nav manā stilā
Šī diena nav stilā
Ja spēlē
*****
Miegs plivinās man virs galvas
Grib uzkrist uz galvas
Kā sniegs no skaidrām debesīm
Jau gribas gulēt, bet miegs nenāk
Miegs tāpat plivinās virs galvas
Viņam jau vienalga
*****
Reducētāji
Man viņi ir visapkārt
H2; C; CO;Al.
Simbolus nav vērts pārtulkot cilvēku vārdos
Šā vai tā tie, kas mani zin
Zin arī šos reducētājus
Zagļi
Lūk kas viņi ir
Zaglīgie reducētāji
Īstais vārds
Ķīmija beidzot noderējusi
Lamu vārds
*****
Viss
Viss ir cauri
Gaisma zūd
Nāk tumsa
Zinu, ka tas nekam neder
Pati taču to izdomāju
Vārdu neder
Kaut kas nenormāls
Man prātiņš šķobās
Nē, man vienkārši ir auksti
Jo mājās nav nevienas segas
Segu iztrūkums
*****
Tumsa apņem mani
Ieskauj savās segās
Saplūst vienā
Silts apskāviens
Garš apskāviens
Un es nejūtu
Lielo atšķirību
Starp sevi un tumsu
Mēs esam viens
*****
Gaiss
Ieelpa, izelpa
Skābeklis
Ieelpa, izelpa
Dzīvība
Līdzsvarota elpa miegā
Ieelpa, izelpa
Viens, divi, trīs
Un tu esi brīvs
*****
Man tiešām žēl
Šo cilvēku, kuri nesaprot
To, ka šodien ir jauna diena
Vēl tīra diena
Viņiem tikai vakardienas smaka prātā
Bet mēs jau elpojam rītdienas gaisu
Par to es domāšu rīt
*****
Nolauzta roze manu acu priekšā
Bez dzīvības dvašas
Dzeloņi truli
*****
mīlestība ir kā mūris jūs teicāt
un es ticēju un kļūdījos
mīlestība ir papīra siena
ar to jāapietas uzmanīgi
ar papīra sienu var uzbūvēt tikai
mākslīgo pilsētu
mākslīgo dzīvi
mīlestība
jūs šo vārdu deldējat
uz katra stūra dzirdu sakām
es tevi mīlu
cilvēks, kas to saka jau
piecreiz šos vārdus teicis citam
es neesmu tiesīga jums teikt
ka mīlu un mīlēšu līdz mūža galam
līdz nāve mūs šķirs
klusums šķirs
bet es tomēr riskēšu un teikšu
es tevi mīlu
*****
Kluss vakars
Velnišķīgi kluss
Vedina uz jautrām domām
Jautri grēcīgām
Lasvegasa mani sauc
Sarkanās dzirnavas manī griežas
Sarkanas kā čūskas acis
Kā manas acis
Lasvegasa mani sauc
*****
Estrādes parka klusums
Bija laukā
Tur bija un tur palika
Ne kur neaizrāpoja
Nekur neaizlidoja
Estrādes parka klusums
Estrādē klusi sēdēja
Un elpoja
*****
Labrītmani sveicināja
bet es neatbildēju
pagāju garām klusēdama
nebija laika man atbildēt
klusums laiku nelūdz
tas to pieprasa un paņem
*****
kluss kukainītis smilgā šūpojas
no smilgas nost nerāpjas
tikai šūpojas
*****
iet dāmīte gurnus gorīdama
augstos papēžus pret asfaltu klaudzinādama
gucci somiņu vicinādama
mākslīgos dimantus ap kalku aplikusi
vecu lapsu ap pleciem aptinusi
zem elkoņa savu draugu pabāzusi
pūdeļa siksniņu rokās turēdama
mobilo telefonu pie auss piebāzdama
iet dāmīte smalki runādama
augstos papēžus pret asfaltu klaudzinādama
*****
bonjour mans draugs
un uzredzi
tāds rīta sveiciens īss
ardievu cienītais
mans draugs, kāds prieks jūs atkal satikt!
Diemžēl man jāskrien!
Ak, cik sen redzēta neesi, piedod, bet man uz tirgu!
Tādas lūk steidzīgas sarunas norisinās
*****
Ritmā
Elpa pret elpu
Skatiens pret skatienu
Glāsts pret glāstu
Vienmērīgi
Ritmā
Ieelpa izelpa
Deja
*****
Viens nolādēts klusums sēž
Viens nolādēts klusums tup man blakus
Un neceļ ne ausu kad dzenu to prom
Es paceļu balsi bet klusums tik sēž
To nevar aizbaidīt prom
Viens nolādēts klusums sēž
Un neparko negrib celties
Kā pielīmējies man blakus
Viens nolādēts klusums sēž
Kuš!
*****
Tas pretīgais smaids uz tavas sejas
Tik neizturami maigs
Un pievilcīgs
Tā vien gribas noskūpstīt
Un spējā jūtu uzplūdā es tā arī daru
Tavs pretīgais smaids vēršas smieklos
Man kļūst kauns
Un ko es uzdrīkstos
Es uzdrīkstos noskūpstīt lūpas
Vēlreiz
Un tu smaidi
Mīļi un patiesi
Es tevi mīlu
*****
Vai tu esi dzirdējis kaut ko par meiteni
Kura nekad nekļūdījās?
Nē? Te viņa stāv tavu acu priekšā
Dzidrām acīm un smiekliem uz lūpām
Meitene kura nekad nekļūdījās
Kuras vienīgā kļūda
Biji tu
*****
Viss ko es no tevis dzirdēju
Bija tavi sirdspuksti
Tava sirds skaļi sitās
Mēs klusējām
Es dzirdēju ko tu domā
Tu domāji par mani
Nezinu ko tu dzirdēji
Bet, ja tu būtu ko saklausījis
Tu dzirdētu
Tieši tā
*****
Tikpat klusu cik tu ienāci
Tikpat skaļi man nācās tevi izdzīt
Patiesībā gandrīz ar spēku
Cik klusa bija tava balss
Sakot, ka mani mīli
Tik skaļa tā bija tagad,
Kad tu trieci mani ratā
Bet es jau arī nebiju klusā
Jādomā puse mājas dzirdēja to,
Ka tavas omletes vienmēr ir šķidras
Un, ka pēc tavām domām
Vaira Vīķe Freiberga ir aktrise
Mana balss bija cik klusa kā agrāk
Sakot ka tevi mīlu
Tik skaļa sūtot tevi pie visiem velniem
Kā viss beidzās?
Noskatieties kādu filmu un
Ņemiet to par mūsu scenāriju
Beigas.
*****
Man šodien raibs gar acīm!
Raibs kā dzeņa vēders
Vairāk raibs par septiņām varavīksnes krāsām
*****
Un pilnīgs bezspēks
Tik dusmas vien
Pār manu garu līgo
Un ievaino miesu
Un sagumst pleci
Rokas nesteidz vairs strādāt
Bet arī miera nava tām
Tik pilnīgs bezspēks
Ievaino mani
Tik dziļi, ka pat asinis netek
*****
Tu esi viens
Un arī es esmu viena
Tas nenozīmē, ka lemti viens otram
*****
Es mīlu katru tavu šūnu
Es manu katru tavu pārvērtību
Es atminos ik katru tavu smaidu
Un katrs tavu acu skatiens man ir kvēls
Un katrs vārds no tavām lūpām
Man izskan tā kā zvērests
Es mīlu katru tavu šūnu
Katru kustību ko tu veic
Katru tavu matu šķipsnu
Katru tavu soli
Es tevi mīlu
*****
Vai gan ir nozīme vai tas ir vakars
Vai nozīme ir tam ka rīts
Ir nozīme tik tam
Ka atkal kaut kas aizvadīts
Vai gan ir nozīme vai vilciens kavēts
Vai nozīme ka autobuss
Ir nozīme tik tam
Ka atkal kaut kas aizvadīts
Vai gan ir nozīme vai telefons klusē
Vai nozīme ir tam ka skaļš
Ir nozīme tik tam
Ka vēl kaut kas ir aizvadīts
Elpa
Tikai elpas vilciens
Un viss ir cauri
Ārā palikušas tikai sāpes
Un skumjas par nodarīto
Vēl tikai viens elpas vilciens
Un ļaunākais ir pāri
Ir tumsa beigusies un saule atmirdz
Un blakus saulei mēness un zvaigznes spīd
Vēl tikai viens elpas vilciens
Un tu esi prom
Un atpakaļ neatgriezīsies
Sirds stājas
*****
tas viss ir pateikts
nekas nav atgriežams
tas viss ir padarīts
nekas nav izmaināms
laiks nebrauks atpakaļgaitā
viņš brauks uz priekšu
tikai ātrumus pārslēgs
ievēros ātruma ierobežojumus
kaut arī ir braucējs ar pieredzi
un tomēr vēl mācās šis braucējs
lai arī laiks
tas viss ir izdarīts
nekas nav atgriežams
nekas
*****
katrai manai rokai pieci pirksti
un zobu veseli divdesmit astoņi
bet sirds man viena
tā pati pukst
un arī plaušas man ir tikai divas
un grūti tās ar gaisu piepildīt
jo tās kā iepirkumu maisi
bet acis man ir divas
un redz tās tikai divas lietas
labo un ļauno
aprobežotība
*****
Spēcīga gaisa straume
Sagrābj mani un pamet nostāk
No kapa vietas
*****
Es šodien nolūzu
Novītu pati savu acu priekšā
Tas prasīja dažas minūtes
*****
Tā kas te sēž
Esi tu nevis es
Mans ķermenis ir atdalījies no prāta
Dzīvoju vienu dzīvi,
Bet jūtu es otru
Bet varbūt ir vienkārši
Savādāks skatījums uz šīm dzīvēm?
*****
Es uzvelku mugurā zilo jaku
Un ap kaklu aplieku brūno šalli
Lai man ir silts
Jo šodien ārā ir salnas
*****
Valša ritmā
Deja mūs nes
Uz viens-div-trīs, viens-div-trīs
Un vēl daudz citu skaitļu
*****
Skaisti, vai ne?
Tas koks kuram nupat iegrebām sirdi sirdī
Viņš droši vien tagad jūtas laimīgs, vai ne?
Ja viņš nebūtu laimīgs, vai viņam būtu tik krāsainas lapas?
Bet tad kāds pie manis pienāca
Un teica: Koks raud, vai tu to nemani?
Lapu smarža ir viņa zaudētās izjūtas
Čaboņa- kliedzošie sapņi
Pašas lapas asaras
Kokam ir bail.
Nu labi, tu viņā iegriezi savu sirdi
Pati teici, ka iegrebi sirdi sirdī
Koka sirdī tagad būs rēta
Un rētas neizzūd
Arī tavā sirdī ir rētas, vai ne?
Viņš teica un pazuda
Bet mēs stāvējām blakus kokam
Un manās rokās bija nazis-
Es tikko nogalināju
*****
Lūdzu uzzīmē mani
Vēlos redzēt kādu dvēseli manī redzi
Vai tu redzi tikai spoguli
Vai arī mani pašu
Uzzīmē manu portretu
Nu tādu kā Mona Liza
Tikai ar manu smaidu
Tu smejies, tātad mani neredzi
Nu nekas, uzzīmēšu tevi
Sirds
Sasalušā sirdī ieplūda siltums
Sirds iedegās kā svece
Tā dega ar mazu liesmu
Kura tomēr sildīja.
Sirds iedegās.
Kāds tai pielika sērkociņu
Nu tā nebeidz sist
Tā dara visu, lai tikai paliktu silta
Sirds dega siltās sirds liesmās
Tā jutās nobijusies un droša reizē
Sirds baidījās, ka varētu izdziest
Un līksmoja, ka vēl deg
Sirds sildījās līdz tai kļuva karsti
Nu jau bez tās nevarēja iztikt
Kur vien pagriezās bija Sirds
Tā nu kādā dienā Sirds nogura
Un pēkšņi juta, ka dziest
Sirds bailēs drebinājās
Un, drebuļus pamanījusi
Nobijās, ka jau izdzisusi
Sirds jau cēlās augšā
Kad atskārta, ka nespēj
Vēl jau nedaudz siltuma rezervē ir
Tiesa gan, pavisam nedaudz
Tieši tik lai pietiktu četrām stundām kad gulēt
Tad jau varēs ko siltu atrast
Sirds vairs nepiecēlās
Tā nomira
Pārāk daudz meklēja
Un pārāk daudz atrada.
Morāle?
Šeit tādas nav.
Ir tikai sirds, kas sasila par daudz.
Mākslīgums
Divi vien šajā sniega kalnā
Mēs vienkārši esam
Nekā cita nav
Ir gluži kā plastmasas pasaulītē
Koki tiko nosarmojuši un lūzt dēļ pieskāriena vien
Divi vien
Ir skaļš klusums
Skaļš tik ļoti, ka var sadzirdēt
Ne vēja, ne putna
Tikai saule spīd mums acīs caur plastmasas kokiem
Divi vien
Šajā mākslīgajā pasaulītē
Divas lelles sniega kalnā
*****
Es vienkārši smējos pasaulei sejā
Man bija pie kājas
Grimases tanšu sejās
Es vienkārši skaļi smejos
Lai cilvēki skatās uz mani kā traku
Lai skatās uz mani kā vecu fraku
Es vienkārši skaļi smejos
Turklāt pasaulei sejā
Lai arī pasaule smejās
*****
Mēs divi vien
Sēžam jūras kristālā
Esam izmētāti pa visu piekrasti
Kāds pieliecas
Un pieber pilnu sauju smilšu
Un redz tur tūkstošiem mūs.
Bet mēs divi vien
Tūkstošiem variantos
Sēžam jūras kristālā
*****
Pavasara lāsteka iedūrās man sirdī
Nezinu, kā lai to izvelk
Varbūt ar laiku tā izkusīs, bet varbūt nē
Pavasara lāsteka iedūrās man sirsniņā
Ko lai ar tādu lāsteku pasāk?
Diezvai viņa ar mani Riču-raču spēlēs
Var jau būt, ka ar laiku izkusīs
Bet, ja nē?
Pavasara lāsteka iedū
Pietiks tēlojumu
Tu jau tā lāsteka
Varbūt tu ar mani spēlēsi Riču-raču?
Vecās sievas gaudas
Ak, vai! Ak, vai! Ak, vai!
Kas gan ar pasauli notiek?
Manos laikos gan tā nebija
Tagad, kur pagriezies, uz stūra šmurguļi
Dzer un pīpā, nu kā jau šmurguļi
Manos laikos gan tā nebija!
O! savā laikā gan biju skaistule
Kā piens un rozes, mīļā!
Šajos laikos meitenes tādas raibas
Un kauns skatīties kā ģērbjas
Manos laikos tādas par nepiedienīgas uzvedības meičām dēvēja
Nu jā, bet veco labo laiku vairs nav
Viss labais reiz aiziet
Tagad blandās te pa visu pasauli
Sak, gribot zināt vai zeme apaļa vai plakana
Bet īstenībā tikai vecāku sūro naudu notriekt
Uzdzīvotāji!
Manā laikā cilvēks sēdēja uz vietas
Un, paskat! Ne lamājās, ne nepiedienīgi uzvedās.
Ak, vai! Ak, vai! Ak, vai!
*****
Zaļu uz zaļa neliec
Zaļš pazudīs
Izgaisīs
Saplūdīs
Paliks zaļš
Stundu pēc tam
Stundu pēc tam
Es dziedāju prieka dziesmu
Jo biju atradusi zudušos dārgumus
Meklētos dārgumus
Es atradu tevi
*****
Tu atnāci
Un sagrāvi
Varavīkšņoto pili
Pamezdams mani
Un manus sapņus
Tu, cilvēks
Kas ir necilvēks
Tipisks cilvēks
*****
Atvadoties vienam no otra
Viņi teica: es mūžam par tevi domāšu
Braucot mājās viņi domāja viens par otru
Slēdzot durvis viņi domāja viens par otru
Ejot gulēt viņi domāja viens par otru
No rīta viņi domāja vai nenokavēs darbu
Tā paiet mūžība
*****
Es eju zem zvaigznēm
Aiz muguras blāzmo zilsārtas debesis
Bet es eju uz tumsu, tumsu, tumsu
Piena ceļš man peld zem kājām
Un es plūstu pretī tumsai
Pa straumi plūstu pretī tumsai
Pretī tev
*****
Tas viss sākās ar vienu
Ar vienu skatienu zvaigznēs
Ar to pietika
Vēl tagad es tajās raugos lai to atcerētos
Ja vien es varētu atcerēties ko jāatceras
Ar ko viss sākās
Bet viss jau sākās ar vienu
Saskārās divas zvaigznes
Un radās viena
*****
Redzi, tur ir kubs
Tam visi leņķi ir vienādi
Visas malas ir viena garuma
Bet no tā mums nav nekāda labuma
Jo šī ir latviešu nevis ģeometrijas valoda
Bet ko citu vļ par kubu es varu teikt?
Tam nav sava haosa
Kubs no kuba atšķiras tikai ar lielumu
Tas ir ar malu garumu
Leņķi paliek nemainīgi
Vai tas nav pārāk ģeometriski?
Ir jābeidz, savādāk pāriešu uz ģeometriju
Kubs
*****
Asa svelme sitas man sejā
Mana sirds deg
Viss tik karsts, tik karsts
Sirds mūk un es palieku smokam
Mana sirds deg
Lai jau sadeg tās skaistās domas
Bet sirdi man vajag
Sirdi man vajag
Jo sirds ir noliktava
Ja nebūs sirds, kur es likšu sapņus?
Nav svarīgi ar ko es mīlēšu
Nav svarīgi ar ko es jutīšu
Viss, kas svarīgs ir sirds
Sirds kā noliktava
Atmiņu bāze, cietais disks
Kā lai vēl to nosauc
Bet ko dara sirds
Tā aizmūk un mani pamet
Smokam
*****
Tas mēness (tas kam tā apaļā seja)
Šķiet pavada mani lai kur es ietu
(bet varbūt man ir tikai paranoja?)
kad es izeju ārā tas blenž uz mani
(jā, tieši tā! Blenž, lūr sejā)
drošāk naktī sēdēt mājās, pie rakstāmgalda
(kā es pašlaik)
Un, ja nu galīgi nevar, aizvelk aizkarus
Brīdinu tiem caur jau redzēs šā vai tā
Tāda vāja aizsardzība
Vēl jau ir istabas ,kur saule neiespīd
Tad jau arī mēness tur netiks.
Nu tam jau var ticēt (jāsmejas!)
Tā jau tāda gļēvulība vien būs
Un mēness nevien blenzīs, bet arī ņirgs
Būs vēl ļaunāk
Trešā iespēja (vairāk es nezinu)
Ja citādi nevar blenz virsū viņam
Tas viss, paldies
*****
Briesmas glūn no katra stūra
Tumšās ielās
Patiesība nekad nav sūra
Tā viņš lielās
Un viņš lielās un lielās
Līdz izdziest viss
Pats nonāk viņš tumšās ielās
Bet tomēr lielās
Viņš lielās no sirds
Ka viņam nav bail
Lai jau ēnas zib
Un čūskacis gail
Bet iečabējās miskastes maisi
Un pazuda laternu gaisma
Es pavēros apkārt lai atrastu sliņķi
Un pamanu viņa nekur vairs nav
Strauts
Strauja strauta straume
Mani nes
Nonāku pie mērķa
Bez jebkādām pūlēm
Man nav jēgas steigties
Nav jēgas skriet
Mana strauta straume
Mani nes
*****
Prieks
Kā bite
Iedzeļ man sirdī
*****
Nodot ir viegli
Grūtāk ir piedot
Ko piedot?
Kāpēc piedot, ja to nemaz negrib?
Sirdsapziņa spiež
Kā lai nepiedod
Ja cilvēks lūgdams nāk?
Bet nodot ir vieglāk
Grūtāk ir piedot
Pa īstam piedot
*****
Liels spiediens
Vientulība
Vientuļa asara krīt
Nav kam piedot
Neviena nav
Vientulība
Vientuļi, baismīgi smiekli
Nav joku
Arī tie vientuļi mētājas
Liels spiediens
Spiesti smiekli
Tāpat vien
Liels spiediens
Vientulība
Vientuļa asara krīt
Sāp
*****
Lūk cilvēks nāk
Un mielojas
Ar manu dvēseli, manu sirdi
Nāk naktī
Lēnām kā zirneklis ielien man sirdī
Un savelk tīklus
Mana nabaga dvēsele
Kā muša tīklos
Bet zirneklis lien
Lūk cilvēks nāk
Un mielojas
Ar manu dvēseli, manu sirdi
*****
Tas notiek tā ik pa laikam
Ik pa laikam tā notiek
Un vienmēr tā būs un paliks
Ka kādam tas kaut kad apniks
Jo būs tādi, kas gribēs
Lai viss notiek tā ne pa laikam
Bet tas vienalga notiks tā
Kā ik pa laikam tas notiek
*****
Ja tiešām tā būtu, ja notiktos tā
Itin nekā
Ja tiešām tā būtu, ja notiktos tā
Kā nekā
Ja tiešām tā būtu, ja notiktos tā
Itin nekā, kā nekā
Ja tiešām tā būtu, ja notiktos tā
Bez jebkā
Tieši tā
Tā
*****
Cienījamais Pitagors
Cienījami soļo
Briļļainā Alfrēda
Lielākais elks
Pitagora teorēma
Briļļainajam Alfrēdam
Dzīves jēga
Katete kvadrātā plus katete kvadrātā
Un kvadrātsakne no tām
Briļļainā Alfrēda
Mīļākā tēma
Cienījamais Pitagors
Cienījami soļo
Briļļainā Alfrēda
Lielākais elks
*****
Šonakt, tieši šonakt
Es lidošu
Es pacelšos spārnos
Un laidīšos pāri Kuldīgas dakstiņu jumtiem
Uz brīdi atpūtīšos uz Katrīnas baznīcas torņa
Pablēņošos ap Rātsnama pulksteni pagriezīšu laiku
Tā, lai nakts būtu garāka
Es apmetīšu līkumu ap visu Kuldīgu
Tad atgriezīšos Veckuldīgā
Visupirms izpeldēšos Ventā
Tad noskalošos zem Alekšupītes ūdenskrituma
Spārnus noslēpšu krastmalā
Un tēlošu nāru
Šonakt, tieši šonakt
Man būs ekskursija pa Kuldīgu
Ekskursija no gaisa
Es laidīšos pāri Kuldīgas dakstiņu jumtiem
Sapnis ziemas naktī.
Balts tik balts
Viss balts
Kuldīgas dakstiņu jumti balti
Paslēpuši savu krāsu
Uz baznīcu torņiem bieza sniega sega
Pa Kuldīgas bruģētajām ielām ejot slīd kājas
Parkā zem kājām gurkst sniegs
Kāpēc tas ir sapnis?
Jo ir vasara
*****
Pielaid man uguni
Un es aizdegšos
Un aizdedzināšu arī arī tevi
Tā jau teikts:
Zobs pret zobu
Cietīsim reizē
Kā jau mīlētājiem pienākas
*****
Klusumā izskan sauciens-
Skaļš un spalgs
Tas griežas ausīs
Tā, ka birst asaras
Un asaras birst
Lāse pēc lāses
*****
Caur stiklu redzamais
Ir neaizsniedzams
Tas tikai iekārdina
Bet nedodas rokā
Jo starpā stikls
*****
Klusu čukstot
Tukšā telpā
Izskan sauciens skaļš
Bet domas čukst
Klusu čukstot
Pilnā telpā
Vārdi izdziest
Bet domu vispār nav
*****
Ja zodz mani
Tad reizē ar sapņiem
Tā man lūdzās
Sapņus manus tu neņem-
Tie mani, ne tavi
Tā man aizrādīja
Un tad nu es zagu-
Viņu reizē ar sapņiem
Pilns komplekts
*****
Ja tev ir sapnis nerādi to citam
Cik nav dzirdēts par ļaunu aci
Kāds ņems un noskaudīs tavu sapni
*****
Nenāc pie manis ar asarām acīs
Es nemācēšu tevi mierināt
Tik padarīšu stāvokli vēl ļaunāku
Pateikdama vārdus nevietā
Tāpēc nenāc pie manis ar asarām acīs
Ja nu vienīgi gribi raudāt vēl gaužāk
Jo mierināt neprotu es
7dienas dzejoļi
Bez autores ziņas kaut
publicēt kategoriski aizliegts!
Z®
2003 |
|
